Draudzes Vēsture

Rudenī, svinot mūsu draudzes 640 gadu jubileju Info Lapā piedāvājām nelielu ieskatu draudzes vēsturē, kas veidojusi mūsu draudzi no tās dibināšanas brīža līdz mūsdienām. Pēc vairāku draudzes locekļu izteiktā lūguma šo vēstures apskatu pārpublicējam vēlreiz.

 

Mūsu vēsturiskais mantojums

 

Smiltenes evaņģēliski luteriskās draudzes vecajā baznīcas zīmogā ir skaitlis 1370, kuru pieņem par draudzes dibināšanas gadu. Pirmā baznīca atradās bruņinieku pilī un to iesvētīja 1370. gada 25. martā – Marijas (Jēzus mātes) pasludināšanas dienā, tādēļ Smiltenes baznīca tikusi nosaukta par Marijas baznīcu. Lai gan vēlāk baznīca tika uzbūvēta tagadējā vietā, nosaukums saglabājies.

Tomēr rakstiskas ziņas par draudzi ir tikai no 1430. gada. Smiltene kādu laiku (1613-1648) ir bijusi saistīta ar Raunu, tāpēc vēstures avotos Smiltenē kalpojošie mācītāji minēti tikai kā Raunas palīgmācītāji.

Tagadējā vietā baznīca ir vismaz no 1529. gada. Daži ziņu avoti liecina, ka 1613 gadā baznīca tikusi pārbūvēta.

Pirmie zināmie mācītāji, kas kalpojuši Smiltenes draudzē ir katoļu priesteri Andrejs Kurgerius (1583) un Walters Timmermans (1613). Kā pirmie luterāņu mācītāji minēti Georgs Grave (1631) Johans Kappauns (1632), Vilhelms Ditrichs Tranze (1642) un Justus Johans Ottonis (1664). Trīsdesmit gadus par mācītāju Smiltnes draudzē kalpojis mācītājs Svante Gustavs Dīcs, kas apprecējis iepriekšējā draudzes mācītāja J.J.Ottonis meitu. Tajā laikā notika Lielais Ziemeļu karš starp Zviedriju un Krieviju, kad bailēs no krievu karaspēka ļaudis sabēga mežos, arī Smiltenes mācītājs. Viņa vestajā baznīcas grāmatā no 1704. gada līdz 1711. gada 30. novembrim nav neviena ieraksta. Šajā laikā S.G.Dīcs sacerēja vairākas garīgas dziesmas, no kurām „Mans Dievs, es tevi teikšu” ir visvairāk pazīstama. Kara laikā nopostīto baznīcu atjaunoja tikai 1708. gadā. Mācītāja Dīca kapa vieta ir Smiltenes baznīcā, blakus altārim, pie ģērbkambara durvīm. Pēc S.G.Dīca par mācītāju bija Nikolajs Fridrichs Harnaks, kurš kalpoja Smiltenes draudzē līdz pat savai aiziešanai mūžībā 1743. gadā un bija precējies ar S.G.Dīca meitu. Mācītāja Harnaka kalpošanas laikā parādās pirmās ziņas par Smiltenes draudzes nabagu māju, ko dibinājis Smiltenes muižas īpašnieks ģenerālmajors Vedingers. Sākotnēji nabagu mājā dzīvojuši 12 nabagi, kurus uzturēja muižas un zemnieki, bet ēka piederēja baznīcai. Pēc mācītāja Harnaka nāves uz Smilteni 1745. gada 11. maijā no Ēveles draudzes atnāca Jākobs Lange. Jaunais mācītājs sāka kārtot baznīcas grāmatas, braukādams apkārt pa mājām un pierakstīdams visus iedzīvotājus. Lange 1753. gadā sastādīja pirmo Smiltenes draudzes personālgrāmatu. Tā tika veidota un apkopota no vaļējām, nodzeltējušām lapām, kas bija rakstītas Dīca un Harnaka laikos. Tā ir pati vecākā Smiltenes baznīcas grāmata. Draudzē saskaitīja 300 mājas ar 2112 vīriešiem un 1826 sievietēm (kopā 3938 cilvēki). Pēc desmit gadiem, 1763. gadā, otrajā personālgrāmatā ierakstīti 103 vācu draudzes locekļi un 4733 locekļi latviešu draudzē (kopā 4836 cilvēki). Jākobs Lange Smiltenes draudzē nokalpoja 26 gadus un 1771 gadā draudzi atstāja, jo viņu ievēlēja par Vidzemes ģenerālsuperintendentu Rīgā. Pēc Langes par mācītāju Smiltenē kalpoja Ernests Gotfrīds Hasenšteins, kurš vēlāk apprecēja Langes meitu. Viņa laikā Smiltenes baznīca bija mūra celtne ar kārniņu jumtu bez torņa. Baznīcas zvans bija iekārts stabos. Tika atceltas soda naudas par neiešanu baznīcā. Savukārt, dievgaldniekiem uz svētdienas dievgaldu bija jāpierakstās jau ceturtdienās. Vasarā dievvārdi sākās jau 7 no rīta, ziemā – pulksten 8 no rīta. Mācītāja E.Hasenšteina laikā tika uzcelta (1790.-1793.) vēl tagad draudzes īpašumā esošā Mācītājmuižas dzīvojamā māja. Tajā pat laikā pie šīs pašas mājas ierīkoja augļu dārzu. Ābeles vēl pēc vairāk nekā 100. gadiem mācītāja Kārļa Kundziņa laikā nesa bagātīgus augļus. Pēc E.G.Hasenšteina nāves 1805. gada 28. janvārī Smiltenē par mācītāju sāka kalpot viņa dēls Kārlis Friedrihs Hasenšteins. Viņš savā amatā nokalpoja 39 gadus. 1806. gadā sastādīja jaunu draudzes sarakstu – uzskaitīti pavisam 6575 cilvēki. Mācītājs Hasenšteins jaunākais mūžībā aizgāja 1844 gadā un ir apglabāts blakus savam tēvam Smiltenes vecajos kapos. Divus gadus pēc viņa nāves Smiltenes draudzē sāka kalpot Eduards Kīglers, tajā laikā 34 gadus vecs. 1847. gadā viņš lūdza baznīcas virsvadību, lai palīdz Smiltenes draudzei sagādāt jaunu dievnamu. Konvents negribēja celt jaunu, bet gan veco papildināt ar piebūvi. Nolēma ieviest draudzē nodokli un iemaksāto naudu izlietot baznīcas pārbūvei. Ar 1849. gadu mācītājs Kīglers iesāka rakstīt jaunu baznīcas hroniku, noturēja pirmos Bībeles svētkus, pārklaušināja vismaz 1800 mājas bērnus. 1856. gada februārī mācītājs atstāja Smiltenes draudzi, aiziedams par mācītāju uz Mazsalacu. Pagāja gandrīz gads, kamēr Smiltenes draudze dabūja jaunu mācītāju. 1857. gada 16. decembrī mācītāja amatā tika ievests Johans Heinrihs Guleki. Viņam iekrita tas gods novest galā Smiltenes baznīcas pārbūvi. 1857. gada janvārī no Pēterburgas bija atsūtīts apstiprināts būvējamās baznīcas plāns. Tas bija uzzīmēts krusta veidā kā pārbūve.1857. gada 14.aprīlī, mācītājs ar draudzi un baznīcas priekšniekiem svinīgā gājienā devās uz Grotūžu pusmuižu, kur lielo mūra kazarmu iesvētīja kā pagaidu Dievam kalpošanas vietu. Līdzi paņēma arī vecās baznīcas ērģeles. Vairāk kā divus gadus dievkalpojumi notika Grotūžos. Vadīt jaunās baznīcas būvdarbus uzticēja tā laika pazīstamam meistaram no Priekuļiem – Mārcim Sārumam, kas jau bija uzbūvējis Drustu, Vecpiebalgas un Cēsu baznīcas. Tomēr vecais meistars Sārums nepieredzēja savas būves nobeigumu, jo nomira pāris mēnešus pirms baznīcas būves pabeigšanas. Darbus pabeidza viņa znots Kampe. Baznīcas būve kopumā izmaksāja 13192 rubļus. Jaunajai baznīcai ērģeles dāvināja Smiltenes muižas īpašnieks Bandavs – tās par 1200 rubļiem bija pārpirktas no Rīgas reformatoru draudzes un pārbūvētas. Savukārt Smiltenes muižas īpašnieka sieva Bandava kundze jaunajai baznīcai dāvināja altāra gleznu. No Valmieras baznīcas draudze nopirka tās veco torņa pulksteni. Baznīcas iesvētīšana notika 1859. gada 18. oktobrī. Svētkos piedalījās visi Valkas apriņķa mācītāji. Baznīcas priekšnieki un Raudiņas muižas īpašnieks Jegors fon Sivers atdeva baznīcas atslēgas Vidzemes ģenerālsuperintendentam, bīskapam Valteram, kurš atslēdza baznīcas durvis un vismaz tūkstotis dievlūdzēji ieplūda baznīcā. Tad bīskaps Valters iesvētīja baznīcu. Īpašs aizlūgums tika veltīts nepilnu 60 gadu vecumā mirušajam būvmeistaram Mārcim Sārumam. Par piemiņu no šīs dienas baznīcas priekšnieki un pērminderi dāvanā saņēma lielo Bībeli ar jaunās baznīcas litogrāfiju. Vēl ilgi draudzes locekļi atcerējās baznīcas apgleznotos griestus, kur gleznās bija izteikti tēlojumi no paradīzes dārza līdz pastarai dienai. Mācītāja Gulekes laikā uzbūvēja vēl tagad redzamo mūra sētu ar dzelzs elementiem un ap baznīcu sastādīja liepas. Smiltenes draudzes 500 gadu jubileju nosvinēja 1872. gada 13. augustā. Raudiņas muižas īpašnieks Jegors fon Sivers vācu valodā sarakstīja un izdeva grāmatu par Smilteni un tās draudzes vēsturi. Savukārt G.Bērens no Bānūžu muižas dāvāja baznīcai lielu sudraba dievgalda biķeri ar paplāti. Gadu vēlāk, 1873, gada novembrī, Smiltenes muižas īpašnieka sieva Bandava kundze uzdāvināja draudzei jaunu altārgleznu „Kristus augšāmcelšanās”. To gleznojis Ernsts fon Lipharts, Venedigā, bet 1896. gadā to atjaunoja latviešu tautai toreiz vēl nepazīstamais, tomēr ar nenoliedzamu talantu apveltītais J.Rozentāls. Mācītāju Guleki iecēla par Vidzemes skolu pārlūku. Viņš palika arī mācītāja amatā, bet ņēma palīgos jaunos mācītājus. Aizvien vairāk nodarbojoties ar Vidzemes skolu lietām, 1878. gada 1. janvārī viņš pavisam aizgāja no Smiltenes draudzes. Viņa kalpošanas pēdējā gadā reģistrēts, ka draudzē bija dzimuši 313 bērni, miris 171 draudzes loceklis, bet 50 pāri salaulāti. Apmēram gadu pirms mācītāja Gulekes aiziešanas, pārpildītajā Smiltenes baznīcā 1877. gada 17. martā savu pirmo iepazīšanās sprediķi draudzei teica smilteniešiem pavisam nepazīstamais mācītājs Kārlis Kundziņš. Baznīcas konvents, pagastu delegāti un draudzes priekšnieks pēc tam izteica vēlēšanos, lai K.Kundziņš nāktu šeit par mācītāju. 1879. gada 20. decembra sēdē Smiltenes baznīcas konvents ievēlēja K.Kundziņu par Smiltenes draudzes mācītāju. 1881. gada beigās notika Vidzemes ļaužu skaitīšana, kur Smiltenes draudzē saskaitīja 9521 iedzīvotāju (4919 sievietes un 4602 vīriešus). Draudzē darbojās 11 skolas. Ievērojams notikums draudzes dzīvē bija 1890. gadā iegādātās 20 reģistru ērģeles. Tās būvējuši meistari Racmanis un Rollers Liepājā. Ērģeles izmaksājušas 3400 zelta rubļus. Lai jaunās ērģeles ilgāk kalpotu, baznīcā iemūrēja trīs skārda krāsnis labvēlīgas temperatūras uzturēšanai telpā. Jaunu baznīcas zvanu draudze iegādājās 1894. gadā. Uz zvana rakstīts „1894. gada septembrī Smiltenes baznīcas konvents nosprieda šo Baznīcas pulksteni likt liet un to samaksāt no baznīcas lādes”, otrā pusē

tas pats vācu valodā. Veco, Tērbatā lieto, zvanu nākamajā gadā ievietoja jaunuzceltajā kapsētas baznīcā. Pirmā pasaules kara laikā Smiltenes draudzes darbiniekiem bija jārūpējas par Kurzemes bēgļu un ievainoto karavīru izvietošanu un kopšanu. 1918. gadā tika atņemtas draudzes vecās baznīcas grāmatas, lai veidotu jauno dzimtsarakstu reģistru. Apmēram gadu vēlāk, pēc lielinieku aiziešanas K.Kundziņš no uzticīgu draudzes locekļu rokām saņēma no iznīcināšanas pasargātās baznīcas grāmatas atpakaļ. Šajā laikā draudze zaudēja apmēram ¾ savas zemes īpašumu. Draudze cienīja un mīlēja savu mācītāju. Īpaši tas bija jūtams 1930. gada maijā, kad atzīmēja divas K.Kundziņa jubilejas – 50. gadus Smiltenes draudzē un viņa 80. dzimšanas dienu. Atzīmējot šo ievērojamo jubileju, Latvijas ev.lut. baznīcas laikraksts „Svētdienas Rīts” izdeva pielikumu, kas veltīts Smiltenes draudzes mācītājam, prāvestam K.Kundziņam viņa 50 gadu amata svētkos. Kārlis Kundziņš pēc Valsts prezidenta Alberta Kvieša aicinājuma 1931. gada 18. novembrī Rīgā iesvētīja Brīvības pieminekļa pamatakmeni. 1933. gada 31. decembrī K.Kundziņš aizgāja atpūtā un atvadījās no draudzes. Četrus gadus vēlāk 1937. gada 18. novembrī K.Kundziņš aizgāja mūžībā un tika apglabāts 24. novembrī Smiltenes draudzes kapsētā. Pēc K.Kundziņa par Smiltenes draudzes mācītāju kļuva Ernests Kronbergs. Viņa sieva bija K.Kundziņa mazmeita Brigita. Mācītāja Kronberga kalpošana draudzē sakrita ar laiku, kad Latvija zuadēja neatkarību un tajā mainījās divas dažādas okupācijas varas. Neņemdami vērā komunistu uzskatus, smiltenieši joprojām baznīcā kristīja bērnus, iesvētījās un laulājās. Mācītāja dzīves pavediens aprāvās 1944. gada 24. septembrī uz Raunas Priekuļu ceļa. Kad braucot ar divriteni, viņš iekļuva frontes joslā un pikējošas krievu lidmašīnas lode izdzēsa Smiltenes mācītāja dzīvību. Pēc kara Smiltenes draudzē no 1945 līdz 1957 gadam par mācītāju kalpoja Alfrēds Cimdiņš. Turpmākie Smiltenes draudzes mācītāji nedzīvoja Smiltenē un ieradās tikai dievkalpojumu reizēs – Voldemārs Plāmsis, Osvalds Ābelītis, Jānis Džindža, Ludvigs Sidrēvics, Jānis Priednieks. Atmodas perioda nozīmīgākie notikumi draudzē – 1988.g.oktobrī Smiltenieši E.Mūrnieks, Dz.Jēkabsone un J.Zušmanis mācītājam J.Priedniekam ierosina sarīkot baznīcā tautas Atmodai veltītu koncertu. Tas notiek 27. novembrī ļaužu pārpildītā baznīcā. Tiek iesvētīts arī Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. 1989. gada 2. aprīlī draudzē notiek kamerkora „Ave sol” koncerts, ko apmeklē apmēram 600 klausītāji. Smiltenē pirmo reizi tiek atskaņota kantāte  „Dievs, Tava zeme deg!”. 1989. gada pavasarī tiek apsekots baznīcas torņa gailis. Izrādījās, ka tas stipri cietis no lodēm pavisam kopā 12 caurumi. Gaili salabot apņēmās 8.CBR atslēdznieks Andris Krūmiņš. Gailis salabots, nolakots un ar jaunu grozīšanās mehānismu, savu atgriešanos torņa smailē sagaidīja 1989. gada septembra vidū. Tā paša gada jūnijā tiek atjaunots un iedarbināts baznīcas pulkstenis. Izrādās tas bieži jāregulē un lielākais apgrūtinājums ir biežie strāvas pārrāvumi.

Savu 130. gadu jubileju Baznīca svin 1989. gada 12. novembrī. Dievkalpojumu vada LELB arhibīskaps K.Gailītis. Savukārt 1999.10.oktobrī baznīca atzīmē 140 gadu jubileju savam dievnamam. Svinīgajā dievkalpojumā piedalās LELB arhibīskaps Jānis Vanags. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas draudzē kalpojuši mācītāji Aleksandrs Bite, Jānis Bitāns, Normunds Celmiņš un Jānis Cepurītis.

 

Pirms aptuveni 2000. gadiem Jēzus Saviem mācekļiem pavēlēja: „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” Mācekļi paklausot šai pavēlei gāja… Tie gāja un sludināja Labo Vēsti, un darīja par Kristus mācekļiem daudzas tautas. Savukārt, jaunie mācekļi no tautas uz tautu iedami, nesa šo vēsti uz priekšu. Tā tas turpinājās cauri gadu simteņiem, līdz 1370. gadā mūsu zemē, iesvētot Smiltenes pils baznīcu, tika dibināta vietējā kristiešu draudze. Cauri laikiem, piedzīvojusi dažādus pārbaudījumus, satricinājumus un pārmaiņas, tā ir izdzīvojusi un dzīvo.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *